Paklāja pirmsākumus zinātniekiem tā arī nav izdevies datēt. Taču ir zināms, ka paklāja vēsture mērāma vismaz divarpus tūkstošos gadu. Sākotnēji un ilgus gadus tie kalpoja kā līdzeklis mājas ierīkošanai līdzenā vietā. Tie labi pasargāja no aukstuma, vēja un smiltīm, bija viegli salokāmi un pārvadājami.
Pirmie, kas paklāju darināšanu attīstīja līdz mākslas līmenim, bija irāņi (persieši). Leģenda vēsta, ka persiešu paklāji popularitāti iemantoja pēc tam, kad Kleopatra, ietīta persiešu paklājā, tika atvesta Cēzaram.
Persiešu paklājs ir tieši tikpat unikāls, cik Venēcijas stikls, Briseles mežģīne, vai Kubas cigārs.
Jau 16. gs. vidū Persija apgādāja ar paklājiem lielāko daļu Eiropas karaļnamu un aristokrātu mītņu. Viena Francija vien paklāju iegādei tērēja tik daudz līdzekļu, ka tas sāka nelabvēlīgi ietekmēt valsts ekonomiku. Pat līdz apsēstībai persiešu paklāju kolekcionēšanu bija novedis Francijas karalis Luijs XVI un Polijas Sigismunds.
Paklāji pieprasīti ir arī mūsdienās. Persijas paklāju eksports pēc apjoma ir otrajā vietā uzreiz aiz naftas. Ņemot vērā, kā kvalitatīva, ar rokām mezglota paklāja mūžs mērāms vairākos simtos gadu, tas ir ne tikai labs kapitālieguldījumu līdzeklis, bet arī vērtīgs ģimenes īpašums, kuru mantot no paaudzes paaudzē.
Pasaulē vecākajam paklājam ir ap 2500 gadu un tas ir apskatāms Ermitāžā, Sanktpēterburgā, Krievijā.
